Intervija ar mūsu audzēkni Patrīciju Špaku un viņas vecākiem

Tu esi nesen atgriezusies no kārtējā turnīra. Kā Tev turnīrā gāja?
Patrīcija:
Man gāja diezgan labi. Es piedalījos Tennis Europe “Jelgava Open” turnīrā, kurā spēlēju pie U16 vecuma grupas, kaut gan mana pamata vecuma grupa ir U14. Turnīrā es tiku līdz ceturtdaļfinālam, kurā trīs setos diemžēl zaudēju Igaunijas pārstāvei. Savukārt, spēlējot pārī ar šī turnīra uzvarētāju Annu Jakovļevu, izcīnījām 2.vietu dubultspēlēs.PATRICIJA8

Šogad pārstāvēji Latviju arī Tennis Europe Eiropas vasaras kausā un ITF Pasaules junioru čempionātā, kā arī Eiropas čempionātā U14 vecuma grupā (individuāli)? Kā Tev padevās dalība Latvijas komandā?
Patrīcija:
Šogad Latviju pārstāvēja Kamilla Bartone, Stefānija Poļiščuka un es. No sākuma piedalījāmies Eiropas vasaras kausa kvalifikācijā Turcijā, lai tiktu uz finālu Itālijā. Kvalifikācijā Latvijas komanda izcīnīja 2.vietu un kvalificējāmies Eiropas vasaras kausa finālam, kas visiem bija zināms pārsteigums. Fināls notika Itālijas pilsētā Loano. Tur mēs izcīnījām 5.vietu un tikām uz ITF Pasaules junioru čempionātu Čehijā, kur izcīnījām 13.vietu. Spēlēs par 13.vietu spējām uzvarēt Brazīlijas komandu un Dienvidāfrikas komandu.
Kopumā mums gāja ļoti dažādi. Pēc izcīnītās 2.vietas Eiropas vasaras kausa kvalifikācijā Turcijā, Latvijas izlasei bija jādodas uz finālturnīru Itālijā. Tomēr īsi pirms ierašanās mums vajadzīgajā lidostā, Stambulas lidostā (Turcijā) notika terorakts. Neziņa, haoss, tā īsumā varētu raksturot tā brīža sajūtas. Notikumi Turcijā mainīja visus plānus, jo nācās domāt citu veidu, kā nokļūt mājās. Treneris (šajā posmā Latvijas izlases kapteinis bija Liepājas Tenisa Sporta skolas direktors Elans Strazdiņš) kopā ar Latvijas Tenisa federācijas pārstāvjiem, meklēja lidojumus no citām lidostām. Turcijas lidostā bijām spiesti pavadīt visu nakti, jo bija jāmaina lidmašīnas biļetes. Lai nokļūtu Latvijā bija jāizmanto četri lidojumi. Latvijā pavadījām vien sešas stundas un pēc tam jau bija jādodas uz Eiropas vasaras kausa finālu Itālijā. Līdz ar to viss laiks starp turnīriem tika pavadīts ceļā (lidostās vai lidmašīnās) un nesanāca īsti laiks atpūsties pirms nākamajām sacensībām. Nokļūstot Itālijā jau bija daudz mierīgāk, laiks bija labs un sanāca arī nedaudz atgūties no visiem pārlidojumiem un pārdzīvojumiem. Itālijā Latvijas izlase nospēlēja labi, jo izcīnījām vietu, kas ļāva automātiski kvalificēties ITF Pasaules junioru čempionātam. Komandā bijām nospraudušas mērķi, proti, vēlējāmies nospēlēt labāk nekā Latvijas izlase pirms 6 gadiem.
Pasaules čempionātā Latvijas izlase tika ielozēta spēcīgā grupā – ASV (2.vieta Pasaules rangā), Korejas Republika (7.vieta Pasaules rangā), Slovākija. Lai arī grupa tiešām bija spēcīga, ikviena no komandas vēlējās nospēlēt labi. Lai arī palikām grupā 4.vietā, sacensību formāts paredzēja, ka jāizspēlē visas vietas, tādējādi sākās cīņa par 13.vietu! Mēs nenokārām galvas, gluži otrādi, mēs sapratām, ka varam uzvarēt atlikušās spēles un sacensības pabeigt ar pozitīvām emocijām! To arī izdarījām, izcīnījām 13.vietu!
Bija liels gandarījums, ka ar Latvijas izlasi ieguvām 13.vietu ITF Pasaules junioru čempionātā. Sākumā daudzi neticēja, ka varēsim to izdarīt, taču komandas iekšienē mēs jutām, ka varam sasniegt labus rezultātus!PATRICIJA1

Kādas vispār Tev bija sajūtas pārstāvot Latvijas izlasi?
Patrīcija: Bija forši, bet salīdzinoši arī ļoti grūti, jo tā kā es spēlēju vienspēles, man bija jāuzņemas liela atbildība par to, lai izcīnītu uzvaru. Negribējās iegāzt komandu. Cerēju, ka komandas biedri sapratīs arī tad, ja gadīsies kādas kļūdas un kaut kas spēlēs nesanāks, kā arī to, ka ne vienmēr var uzvarēt. Komandā bija draudzīgas attiecības, līdz ar to mums bija laba saskaņa un viena otru centāmies atbalstīt, tādējādi arī mazinājās satraukums pirms spēlēm.PATRICIJA6

Pēc šiem lielajiem turnīriem analizējot savu spēli, ko Tu būtu darījusi savādāk?
Patrīcija: Noteikti ir sāpīgi atcerēties spēles, kurās zaudēts no mačbumbas. Tā notika kvalifikācijas turnīrā Turcijā. Vērtējot spēli no šā brīža situācijas, noteikti, ka tagad šos punktus būtu izspēlējusi savādāk, taču arī tā ir pieredze! Kopumā es domāju, ka izdarīju visu ko varēju. Protams, ka vēl priekšā ir smags darbs, lai kļūtu tikpat konkurētspējīga kā citu valstu sportistes. Parasti pēc smagākām vai arī zaudētām spēlēm es savas spēles cenšos analizēt.PATRICIJA2

Kāda bija sadarbība ar treneriem Latvijas izlasē?
Patrīcija: Katrā turnīrā Latvijas izlasei bija cits komandas kapteinis (treneris), Turcijā – Elans Strazdiņš, Itālijā – Edgars Viņķis, bet Čehijā – Andis Juška. Lai arī zināju šos trenerus, tomēr bija nepieciešams laiks, lai pierastu pie katra trenera. Neskatoties uz to uzskatu, ka sadarbība ar visiem treneriem izveidojās laba, katrs treneris deva kaut ko jaunu, līdzēja analizēt savas kļūdas, u.t.t.PATRICIJA3

Vai Tu mēdz skatīties arī citas spēles?
Patrīcija:
Turnīros cenšos skatīties spēles, kurās spēlē mani nākamie pretinieki, lai zinātu pretinieces spēles stilu, saskatīt vājās vai stiprās vietas. Mēdzu skatīties arī pieaugušo spēles.

Kas ir Tavi elki no pieaugušo tenisa?
Patrīcija: Vismīļākā spēlētāja ir Serēna Viljamsa, bet no vīriešu tenisa – Novāks Džokovičs un Rafaels Nadals.PATRICIJA4

Kā Tev izdodas apvienot tenisa spēlēšanu ar mācīšanos skolā?
Patrīcija:
Protams, ka ir grūti, jo papildus mācībām ir jātrenējas un jāspēlē turnīros. Ir jāspēj saplānot dienas gaitas, atvēlot laiku mācībām, treniņiem. Piedaloties turnīros līdzi ņemu mācības, taču neskatoties uz to nākas iekavēt nedaudz mācības skolā, bet man ir ļoti labi un pretimnākoši skolotāji, kuri man palīdz tikt visam līdzi un lielu paldies arī jāsaka klases biedriem.

Šobrīd Tu mācies 8.klasē. Vai esi jau domājusi par turpmākajiem plāniem pēc vidusskolas, vai varbūt pat pēc pamatskolas?
Patrīcija: Domāju, ka klusībā zinu, ko vēlos un kāds ir mans mērķis! Esmu sev uzstādījusi mērķi iekļūt labā augstskolā, kur labā līmenī varētu spēlēt gan tenisu, gan mācīties un iegūt labu izglītību. Konkrētu skolu vēl neesmu izvēlējusies. Zinu, ka Liepājas Tenisa sporta skolas kādreizējā audzēkne Lina Lileikite ir mācījusies labā augstskolā Miami, iespējams, ka es labprāt gribētu mācīties tieši tajā, taču vēl ir laiks!PATRICIJA5

Cik daudz teniss paņem no Tavas dzīves?
Patrīcija:
Jau kādu laiku, teniss ir manas dzīves ļoti liela sastāvdaļa. Viss tiek pakārtots tieši tenisam un visam, kas ar to saistīts. Tajā pat laikā es saprotu, ka teniss nav vienīgais, kas ir šajā dzīvē! Lai arī daudz laika tiek pavadīts treniņos vai piedaloties turnīros, cenšos arī tikties ar draugiem un labi pavadīt laiku arī ar viņiem!

Cik viegli ir piedalīties turnīros?
Patrīcija: Katrā turnīrā ikviena spēlētāja mērķis ir uzvarēt, arī man! Šogad vairāk piedalos turnīros, kuros spēlē par mani gados vecāki tenisisti, tajos noteikti spēlēt ir grūtāk, jo atšķiras spēles ātrumi, parādās dažādi taktiskie zīmējumi. Šādos turnīros galvenais ir krāt pieredzi un katrā spēlē centies parādīt savu labāko spēli. Tomēr daudzie turnīri nogurdina, kaut kādas neveiksmes turnīros var arī nomākt. Taču vienmēr atceros, cik daudz laika un pūļu ir ieguldīts tenisā, saprotu, ka ir jābūt stiprai un to es daru priekš sevis. Tāpēc svarīgi, ka viss tiek darīts plānveidīgi!

Kādi treniņa veidi Tev vislabāk patīk?
Patrīcija:
Patīk, ka treniņprocess ir daudzveidīgs, kad tiek strādāts gan pie dažādiem spēles elementiem, gan arī tiek trenētas dažādas kombinācijas! Personīgi vēlētos, lai vairāk tiktu strādāts pie savu kļūdu labošanas, analīzes.

Kas Tev patīk tenisā?
Patrīcija:
Tenisā man patīk aktivitāte, daudz jākustas, daudz arī jādomā ko un kā darīt. Ja spēlējot nedomā, tad daudz kas arī nesanāk. Tāpēc ir jābūt fiziski labi sagatavotai, jābūt emocionāli noturīgai, jācenšas saprast un paredzēt, ko pretiniece darīs.

Kas Tev tenisā palīdz?
Patrīcija:
Ļoti palīdz vecāku atbalsts. Tomēr treneru atbalsts ir visbūtiskākais, jo tieši treneris ir tā persona, kurš vislabāk var saprast spēlētāju un īstajā brīdī pateikt īstos vārdus! No trenera ir atkarīgs arī mans sezonas turnīru un treniņu plāns. Vecāki man ir savā veidā menedžeri, kuri sakārto visu loģistiku, mans darbs ir tikai aizbraukt uz turnīriem un labi nospēlēt, jo pārējo sakārto vecāki kopā ar treneriem. Tādēļ arī saviem vecākiem un treneriem vēlos izteikt lielu pateicību par lielo palīdzību man.

Cik gadu vecumā uzsāki savas tenisa gaitas?
Patrīcija:
No piecu gadu vecuma. Un no tā laika es tenisā cenšos izdarīt visu iespējamo.

Kā tika izvēlēts tas, ka Patrīcijai jātrenējas tenisā?
Tētis:
Teniss ir viena no Liepājas vizītkartēm! Agrāk esmu nedaudz spēlējis tenisu un diezgan likumsakarīgs bija mūsu ģimenes lēmums, pamēģināt tieši šo sporta veidu.  Bija mēģinājums uzsākt modernās dejas, tomēr Patrīcija priekšroku deva tenisam. Mēs nekad neesam piespieduši mūsu bērnus izvēlēties to, ko viņi negrib, bet gluži otrādi, mēs mēģinām dot brīvu izvēles iespēju, mēģināt to sporta veidu, kas pašiem bērniem vislabāk patīk. Patrīcijas vēlmi palikt tenisā noteikti ietekmēja viņas pirmā trenere Anastasija Morozova, kura Patrīcijai bija kā mamma, draudzene, psihologs. Tā kā Anastasijai tā bija pirmā treniņu grupa, tad viņai bija īpaši svarīgi pierādīt, ka spēj izaudzināt labus spēlētājus un cilvēkus!PATRICIJA7

Patrīcija Jūsu ģimenē nav vienīgā, kura nopietni aizrāvusies ar tenisa spēli?
Tētis: Jā! Arī Patrīcijas brālis Dāvids spēlē tenisu! Tā nu ir sanācis, ka ar šo sporta veidu ir aizrāvusies visa ģimene, taču nopietni to dara Patrīcija un Dāvids.
Patrīcija: Es brāli pavisam “ievilku” tenisā!
Tētis: Viss notika tā negaidīti. No sākuma Dāvids, kā jau puika, bija izvēlējies citu sporta veidu – futbolu. Par tenisu viņš vispār negribēja neko zināt! Nezinu, ko bērni bija sarunājuši, bet vienā brīdī Dāvids atnāk uz kortiem un saka, ka viņš arī grib pamēģināt! Vairāk nekā gadu Dāvids trenējās kā futbolā, tā arī tenisā. Lēmumu par turpināšanu spēlēt tikai tenisu pieņēma viņš pats! Māsas iedvesmots, arī Dāvids ir ticis līdz Latvijas U12 izlasei. Tā nu tagad viņi sacenšas, kurš kuru! Pozitīvā veidā Patrīcija ar Dāvidu viens otru motivē, jo brālis redz, ka māsai izdodas un sanāk, tad viņš arī domā – kāpēc es tā nevaru, un cenšas vēl vairāk. Tomēr, ja Patrīcija treniņos un spēlēs ir vairāk kā tāds darba zirgs, tad Dāvids vairāk mākslinieks.

Ko tas prasa no vecākiem, ja abi bērni trenējas tenisā?
Tētis: Mēs ģimenē noteikti nenožēlojam to, ka abi bērni ir izvēlējušies tenisu, pat neskatoties uz dažiem vājuma brīžiem, kad gribas mest visu pie malas, un finansiālajiem ieguldījumiem. Tomēr teniss sniedz fantastiskas sajūtas visai ģimenei un arī mēs visi tiešā vai netiešā veidā esam iesaistīti tajā. Vecākiem ir jāaug līdzi jaunajiem spēlētājiem kā uzvedības, spēles, tā arī tolerances ziņā. Arī mamma sāka faktiski no pamatiem apgūt tenisu.
Tomēr prieks ir neatsverams, ko bērni rada ar savu attieksmi un mērķtiecību, veidojot sevi kā personības ne tikai tenisā, bet arī dzīvē. No tenisa izaug cilvēki – personības, kuri dzīvē nepazudīs, viņiem izveidojas raksturs.
Liels atbalsts ir arī treneru un skolotāju palīdzība un sapratne. Sasniedzot labākus rezultātus palīgā vēl nāk arī pilsēta un federācija, tādējādi kaut nedaudz palīdzot jaunajam tenisistam un viņu vecākiem.

Ko Jūs novēlētu vecākiem, kuri vēl domā, vai vest savus bērnus uz treniņiem tenisā vai kādā citā sportā?
Tētis:
Vecākiem ir jādod iespējas bērniem izvēlēties sev tīkamāko sporta veidu, kaut vai pašā sākumā tie būtu pat 10 sporta veidi. Bērni paši kādā brīdī sapratīs to, kurš sporta veids viņiem labāk padodas un kurā viņi labāk jūtas. Galvenais ir motivēt bērnus, lai viņi visu laiku nesēdētu pie datora vai citiem “gadžetiem”, bet lai viņi sportotu un būtu aktīvi un veseli.
Nav jābaidās no izdevumiem, jo pats svarīgākais ir apziņa, ka bērna labā ir darīts viss iespējamais, lai viņš būtu laimīgs!

Svarīgi ir ļaut bērniem izbaudīt sportošanas prieku un pašiem izvirzīt savus mērķus sportā.
Galvenais novēlējums vecākiem – tikai uz priekšu!

Kas morāli visvairāk palīdz Patrīcijai?
Tētis: Treneri! Morāli palīdz un atbalsta, treneri! Patrīcijai treniņprocesā ir iesaistījušies 3 – 4 treneri, kuri sniedz daudzveidību, līdz ar to arī teniss neapniks!
Patrīcija: Jā, treneri ir lielākie atbalstītāji! Vēlos pateikt paldies Olgai Bordjugovai, Elanam Strazdiņam, Edgaram Kļaviņam, Artūram Košeļevam, Artim Lagzdiņam, Gundaram Lauvam un Gvido Šalmam, manam jaunajam trenerim Daņilam Kozlovam! Protams, lielu palīdzību sniedz mani vecāki un vecvecāki!

Ko Tu novēlētu saviem vienaudžiem?
Patrīcija:
Nesēdēt mājās, bet pēc iespējas vairāk pavadīt laiku sportojot vai vienkārši būt aktīviem! Sēžot pie datoriem vai TV tiek pazaudēts laiks, kuru varētu izmantot savādāk!

Noslēguma vietā
Tētis:
Noteikti liels paldies jāsaka treneriem, Liepājas Tenisa sporta skolai un pilsētai par sniegto atbalstu, kā mentālo, tā arī materiālo!
Prieks, ka jaunieši zina, ko viņi vēlas, tas ir lielākais gandarījums!
Ejot garām Liepājas Tenisa sporta skolas tenisa kortiem, ikvienam ir iespējas redzēt vienu no Liepājas tenisa lepnumiem un labu paraugu – Anastasijas Sevastovas bildi, kura ar savu darbu ir sasniegusi to, ko vēlas ikviens sportists! Liepājā ir spēcīga tenisa skola ar labiem audzēkņiem – Rebeka Mertena, Elza Tomase, Valērijs Vorobjovs, no jaunākajiem – Evelīna Ķīvīte, Dāvids Špaks, Dāvis Rolis u.c. jaunie spēlētāji, kuri ir spējīgi nest Liepājas vārdu tālu pasaulē!
Patrīcija: Man šķiet, ka daudzi rīdzinieki sapņo, kaut viņiem būtu tāda sporta skola kā mums, kas ļoti palīdz kā finansiāli, tā arī ar iespējām trenēties gandrīz vai jebkurā brīdī. Man šķiet, ka mēs paši īsti to vēl nenovērtējam, ka tikai pieaugot mēs spēsim to novērtēt, kādas iespējas mums ir bijušas trenējoties Liepājas Tenisa sporta skolā.
Tētis un Patrīcija: Noslēgumā vēlamies novēlēt to, kaut Liepājā pēc iespējas drīzāk uzceltu slēgto tenisa halli, lai vismaz šī paaudze vēl paspēj tajos trenēties.